Ap lāsteku laiku es saucu tevi
un gaidīju lāsteku vietā.

Lāstekas plīsa uz laimi.

Ap vizbuļu laiku es saucu tevi
un gaidīju vizbuļu vietā.

Vizbuļi taisīja zemi par debesīm.

Ābeļu laikā es nesaucu tevi.
klusām gaidīju, kā gaida ābele.

Ābele sniga kā ilgošanās.

Ceriņu laikā es tikai ziedēju,
garāmgājēji iestiga smaržu staignājā
un palika stāvam.

Bet smarža aizgāja meklēt tevi.

Vēl paliek liepas…

/Ojārs Vācietis/